Vēsture

Fotogrāfijās īpašumā esošais zemes gabals ar ēkām.

Īpašums vēsturiski piederēja ģimenei, kuri Ogres pilsētas vēsturē ierakstīti kā pirmā kinoteātra īpašnieki. Vasarnīcu celšanas laikā (Ogre vēsturiski bija iecienīta atpūtnieku pilsēta) bija nopirkuši trešdaļu hektāra no muižas un uzcēluši divas vasarnīcas, kuras mēdza arī izīrēt atpūtniekiem. Mana tēva tēvs aprecēja kinoīpašnieka atraitni, pēc viņas nāves īpašumu saņēma mantojumā un vēlāk ar testamentu to novēlēja man. Biju vienīgā mantiniece. Tā nu mana bērnība daļēji pagāja periodiski dzīvojot šajā mājā. Periodiski kopā ar mammu dzīvoklī, kas arī bija palicis no vectēva.

Padomju Latvijas laikā daļu zemes ar mazāko vasarnīcu nodalīja kā atsevišķu. Laika gaitā nelielā vasarnīcas ēka bija pārbūvēta un pielāgota dzīvošanai ziemas apstākļos, ierīkojot apkures sistēmu un ziemeļu puses sienu daļēji it kā nosiltinot tā laika izpratnē. Desmit gadus tajā nodzīvoja mana māsa ar savu ģimeni. Viņi nosiltināja ziemeļu un austrumu puses sienas, nomainīja plīti, modernizēja kanalizācijas sistēmu un pārcēla mājas ieeju. Pati tur pēc ilga  pārtraukuma atgriezos 2003. gadā. 3 gadus vēlāk māsa ar ģimeni piepildīja savu sapni par dzīvi laukos un uzcēla tur savu māju. Savā īpašumā paliku viena. Mājas kopējā platība ir 57 m2, tai skaitā dzīvojamā platība 23,8 m2.

Tajā laikā māja jau bija diezgan sliktā stāvoklī - laika zobu bojāto tekņu sistēmas dēļ māja bija ilgstoši cietusi no lietusūdeņu kaitniecības, aiz kam dienvidu puses pamatu sija bija satrunējusi un virtuves grīda izpuvusi. Celtniecības speciālisti novērtēja, ka māja nav labojama un labākajā gadījumā vēl kādus desmit gadus nostāvēs. Lai uzlabotu mājas energoefektivitāti es diezgan daudz tajā ieguldīju - nomainīju virtuves grīdu, nosiltināju atlikušās sienas, nomainīju 4 logus un ārdurvis, nosiltināju bēniņu lūku. Ziemā vairs tik ļoti nevajadzēja salt. Tāpat mazāko no trīs istabām pārveidoju par vannas istabu, jo līdz tam tādas vispār nebija. Pārvilku ūdens vadu. Es sapratu, ka māja nav perspektīva ilgtermiņā, nevarēju atļauties uzcelt jaunu, tāpēc ieguldīju, lai vismaz to atlikušo laiku iespējams cilvēcīgi dzīvot, jo pirms tam tur ziemā nācās pamatīgi salt, kas ļoti iztukšo un nogurdina.

Radinieki, izvācoties no mājas, daļēji demontēja arī apkures sistēmu, kuru man nācās atjaunot. Pirms tam radiatori bija savienoti ar lodētām kapara caurulēm. Sistēmu atjaunojot, meistari to savienoja ar kapara caurulēm, tikai tās nevis lodēja, bet saskrūvēja. Pēc tam ik pa laikam bija problēmas ar to, ka radiatori kaut kur pilēja vai tecēja. Vienā vietā laicīgi nepamanīju, jo priekšā bija mēbeles, un, ūdens, lēnām pilot, zem grīdas tieši pie sapuvušās pamatu sijas krājās tik ilgi, kamēr iemitinājās brants. Pēc laika tajā telpā pilnībā nomainīju grīdu, tomēr sēne bija pamatu sijās un turpināja savu uzvaras gājienu lēnām, bet neatlaidīgi pārņemot mājas konstrukcijas. Ēkai ir koka karkass un plānas vieglbetona sienas (viegls, ļoti drūpošs materiāls).

No ārpuses māja joprojām izskatās pieklājīgi un tāpēc daudzi nespēj noticēt tam, ka tā tiešām ir avārijas stāvoklī un nav nedz dzīvošanai derīga, nedz glābjama.

Ja sākotnēji man tas īpašums bija saistījies ar daudz negācijām - gan tēva nāvi, gan depresīvo bērnību un nogurdinoši aukstajām ziemām, gan citām negācijām, aiz kam biju tiekusies tikt no tā vaļā, pa sešiem patstāvīgās saimniekošanas gadiem biju to vietu iemīļojusi. Dzīvojām tur līdz pēdējam brīdim. Paralēli meklēju īrēt. Diemžēl tas izrādījās daudz sarežģītāk, nekā varēju iedomāties.

Mana vēlme bija īrēt māju vai mājas daļu ar daļējām ērtībām un vismaz 2-3 istabām. Dzīvokļa īrēšanas variantu vispār nepieļāvu. Pirmkārt, dzīvot dzīvoklī ir gan nejēdzīgi dārgi (šobrīd īrētā dzīvokļa vidējās izmaksas ir ap 5 EUR/m2 mēnesī jeb trīs reizes dārgāk kā neekonomiskā māja, neskaitot īres maksu), gan apgrūtinoši, īpaši ar bērniem un suni, kas turklāt hiperaktīvs. Tajā laikā nebija situācija vēl tik bēdīga kā tagad un kādi piedāvājumi pa laikam parādījās. Tomēr jau tad tas pieprasījums bija stipri lielāks nekā piedāvājums un rezultātā mana komplektācija (sieviete ar maziem bērniem un vēl suni) nebija konkurētspējīga. Turklāt pārspīlētais pieprasījums veicināja to, ka izīrētāji bija svārstīgi - cenas un nosacījumi mainījās katru dienu, kas man radīja nedrošības sajūtu. Un izīrētājiem bija raksturīgi stiept garumā jeb visu laiku atlikt kādu iemeslu dēļ izīrēšanu. Ziema straujiem soļiem tuvojās, māju vairs nebija iespējams apkurināt (siltuma zuduma dēļ aukstajā laikā nebija iespējams sakurināt vairāk par 15 grādiem) un kā pagaidu variantam piekritu dzīvot vienistabas dzīvoklī, kas atbrīvojās mammai kaimiņos. Tad doma bija tur pārziemot un pavasarī meklēt citu dzīves vietu īrēt. Pavasarī māju piedāvājumi vairs praktiski nebija, tikai retumis no ekskluzīvā gala, un sāku sekot līdzi dzīvokļu piedāvājumam. Situāciju zināmā mērā labi raksturo kāds piedāvājums - kā vēlāk izrādījās, paziņa izīrēja labu trīsistabu dzīvokli par normālu cenu un ar sakarīgiem noteikumiem. Divas dienas pēc sludinājuma publicēšanas viņa to izņēma no interneta, apgrūtinoši lielā pieprasījuma dēļ. Satiekoties dzīvokļa apskates laikā, teica, ka vispār nebūtu likusi sludinājumu un uzreiz man to izīrētu, ja būtu zinājusi, ka vajag, bet, tā kā vispār ilgtermiņā plāno to pārdot un divi no interesentiem ir gatavi pirkt un ar pirmo iemaksu tajā pašā dienā pie viņas braukt, vēl dzīvokli neredzējuši, tad viņa izvēlējās pārdot. Tā lūk! Mana cerība atrast normālu dzīvokļa īres variantu bija nonīkusi. Vērsos pašvaldībā ar lūgumu izīrēt man labiekārtotu dzīvokli ar vismaz 3 istabām. Dzīvokļa komisija secināja, ka neatbilstu kritērijiem, lai pretendētu uz sociālo palīdzību un informēja, ka viņiem nav dzīvokļu, ko piedāvāt. Ja nu vien sociālajā mājā divas istabas, kuru kopējā platība sanāktu identiska pašreizējā īres dzīvokļa platībai. Tā kā apkārtējo draugu un paziņu nostāja bija, ka pašvaldībai tomēr būtu jārod iespēja mums palīdzēt, tad 25. novembrī devos uz tikšanos ar domes priekšsēdētāju. Saprotot, ka nav nekādas cerības pretendēt uz dzīvokļa īrēšanu no pašvaldības, ieminējos, ka varbūt var kaut kā līdzēt ar mana esošā īpašuma rekonstrukciju. Vienojāmies, ka domes būvspeciālisti to apskatīs un tad domās tālāk, ko var līdzēt.